Katram laikam ir sava garša, un, atskatoties pagātnē, prātā nāk ne tikai tukšie veikalu plaukti, bet arī tas, cik radoši mēs toreiz bijām
Galvenais nebija nopirkt ko gatavu, bet gan pašiem izdomāt, kā no tiem dažiem produktiem, kas mājās bija, pagatavot ko sātīgu. Man pašam šķiet apbrīnojami, kā no pāris dārzeņiem un varbūt nejauši dabūta desas kluča tapa vakariņas visai ģimenei. Receptes neradās no pavārgrāmatām, bet gan no tīras nepieciešamības, lai visi būtu paēduši.
Vēlāk viss mainījās, veikalos parādījās pārpilnība, un vecie ēdieni nemanāmi pazuda. Šodien daudzas no tām receptēm šķiet dīvainas vai pat nebaudāmas. Jaunā paaudze uz tām skatās ar neizpratni, bet tie, kas šo garšu atceras, bieži vien tikai atmet ar roku – pietiek, esam atēdušies. Tomēr ir interesanti atskatīties atpakaļ un saprast, kas toreiz notika mūsu virtuvēs.
Piena zupa: bērnības klasika vai kaut kas aizmirsts
Kāds joprojām atceras šo aromātu ar smaidu, bet citam tas uzdzen nepatīkamas tirpas. Runa ir par piena zupu ar makaroniem. Savulaik tas bija parasts un ātrs brokastu ēdiens, bet šodien tas no galdiem ir gandrīz pazudis. Tajos gados saimniecei pie rokas vienmēr bija piens, sauja nūdeļu, nedaudz sāls un cukura. Dažas minūtes, un galdā jau kūpēja zupa, kas deva sāta sajūtu. Vienkāršība un tas, ka produkti bija pieejami, padarīja šo zupu par īstu glābiņu.
Tomēr pasaule ir mainījusies. Veikalu plaukti ir pilni ar pārslām, jogurtiem un batoniņiem. Uz šī fona piena zupa izskatās pārāk pieticīga un pat dīvaina. Ja godīgi, nemaz jau visiem tā negaršoja. Vienam joprojām rādās atmiņas par piena plēvēm, citam par pārvārītiem makaronu klučiem. Arī pati ideja par saldu zupu daudziem vairs nešķiet pievilcīga.
Mūsdienās mēs arī vairāk piedomājam pie uztura. Speciālisti runā par olbaltumvielu un šķiedrvielu līdzsvaru, un piena un makaronu apvienojums tam īsti neatbilst. Ja tam pieskaita klāt to, ka daudzi nemaz nelieto makaronus apvienojumā ar pienu, kļūst skaidrs, kāpēc šis ēdiens ir pazudis. Tagad piena zupa ir drīzāk atmiņa, nevis reāla recepte, lai gan dažreiz ir vērts izvārīt bļodiņu tikai tādēļ, lai atcerētos bērnību.
Aknu torte: svētku galda dīvainais lepnums
Savulaik saimnieces prata pārsteigt. Uz galda parādījās ēdiens ar lepnu nosaukumu “torte”, lai gan tajā nebija ne kripatiņas salduma. Tās bija aknu mīklas kārtas, kas bagātīgi sasmērētas ar majonēzi un pa vidu saliktiem ceptiem burkāniem, sīpoliem un olām. Izskatījās tas viss iespaidīgi, īpaši griezumā. Kad sākās degustācija, viedokļi parasti dalījās. Vieni ēda ar interesi un slavēja, bet citi piesardzīgi bakstīja ar dakšiņu un sapņoja par siļķi kažokā. Garša tiešām bija specifiska – spēcīgā aknu piegarša kopā ar dārzeņiem un majonēzi ne katram bija pa prātam.
Tomēr jātizstāj šis ēdiens kā liela radošuma piemērs. No vienkāršiem produktiem tika radīts kaut kas tāds, kas atgādināja svētku kūku, tikai sāļu. Ģimenes svētkos bez tās iztika reti. Tā vienmēr atstāja iespaidu, pat ja viesi pēc tam strīdējās, vai tas vispār ir garšīgi. Šodien aknu torte sastopama arvien retāk, jo tās vietu ieņēmušas vieglākas uzkodas.
Tomātu saldējums: deserts, ko neviens negaidīja
Iedomājieties karstumu un bērnus, kas skrien pie kioska pēc kaut kā auksta. Bet ierastā plombīra vietā viņiem piedāvā rozā papīra glāzīti ar skābenu garšu. Tā nebija fantāzija, bet septiņdesmito gadu realitāte – tomātu saldējums. Ideja bija drosmīga: parasta vafeles glāzīte, bet iekšā sasaldēts tomātu pastas un skābes maisījums. Nekāda krējuma vai maiguma. Sanāca deserts, kas vienlaikus pārsteidza un atbaidīja.
Cena darīja savu – tas maksāja tikai 10 kapeikas. Bērniem tā bija iespēja atvēsināties, kad naudas īstam saldējumam pietrūka. Pieaugušie uz to skatījās ar neuzticību. Tie, kas riskēja nogaršot, atceras, ka garša bija tāda, it kā būtu sasaldēta tomātu pasta tieši no burkas. Šādi eksperimenti ilgi neizturēja un ātri pazuda no tirdzniecības.
Vistas kuņģīši un sirsniņas: skolas klasika
Atcerieties skolas ēdnīcu. Uz paplātes šķīvītis ar garnīru un blakus sautētas sirsniņas vai kuņģīši. Vieni par to priecājās, bet citiem tas bija iemesls uz ilgu laiku iesprūst pie galda ar dakšiņu rokās. Diskutēt ar pavārēm nebija jēgas, jo citas izvēles vienkārši nebija.
Šo produktu popularitāte bija skaidra: tie maksāja maz, pagatavojami bija ātri un deva sāta sajūtu. Ierobežotās ēdienkartes apstākļos tie palīdzēja ieviest kādu daudzveidību. Garša gan bija savdabīga – stingra tekstūra, neliels rūgtums un mērce, ar ko parasti viss tika dāsni pārliets. Šodien ko tādu redz galvenokārt restorānos kā “zemnieku ēdienu” delikatesi, bet ikdienā šie produkti no mūsu galdiem ir gandrīz pazuduši.
Zupa no konserviem: kopmītņu leģenda
Ja šodien kādam piedāvātu zupu no ķilavām tomātu mērcē, reakcija droši vien būtu dīvaina. Bet savulaik kopmītnēs tas bija studentu virtuves simbols. Lēti, ātri un sātīgi – tieši tas, kas vajadzīgs. Tajā laikā ķilavu bundžu varēja nopirkt jebkurā veikalā. Tā maksāja kapeikas un bija īsts glābiņš pirms stipendijas. Pati par sevi ķilava izskatījās pieticīgi, bet ar nelielu fantāziju tapa silts ēdiens, kas attāli atgādināja mājas zupu.
Gatavošana bija vienkārša. Kad ūdens uzvārījās, tajā meta kartupeļus vai rīsus. Ja izdevās dabūt eļļu, apcepa sīpolus. Pēc tam sekoja galvenais – katlā iegāza visu bundžas saturu ar visu mērci. Buljons uzreiz kļuva oranžs, un smarža izplatījās pa visu virtuvi. Protams, tas nebija nekāds šedevrs, bet tas sildīja un ļāva ietaupīt naudu izklaidēm.
Marinēti arbūzi: neparastais ziemas krājums
Ziema. Uz galda ir parastie gurķi un tomāti, un pēkšņi saimniece izceļ burku ar rozā arbūza šķēlēm. Daudziem tas bija pārsteigums, bet dienvidu rajonos – parasta lieta. Tāpēc sievietes izdomāja tos marinēt. Rezultātā sanāca uzkoda, kur saldais mīkstums bija savilcies ar ķiplokiem un zaļumiem. Garša bija kā īsts pretstatu kamols – saldums tikās ar sāli un skābumu. Vieni tajā iemīlējās, bet citi nevarēja saprast, kāpēc jābojā deserts. Šodien šādus krājumus gatavo reti, un tie palikuši tikai kā neparasta tradīcija no bērnības.
Kādas ir jūsu atmiņas par šiem ēdieniem? Vai jūsu mājās vēl joprojām mēdz parādīties kāds no šiem senajiem gardumiem, vai arī tie palikuši tikai atmiņās? Pastāstiet par savu pieredzi komentāros.
